Dienvidāfrika

Dienvidāfrikas Republika
Dienvidāfrikas Republika Republic of South Africa (angļu)
Karogs	Ģerbonis
	Devīze: !ke e: ǀxarra ǁke
	Himna: Nkosi Sikelel' iAfrika;
	Location of Republic of South Africa
Galvaspilsēta	Pretorija (administratīvā); Blumfonteina (tiesu varas); Keiptauna (likumdošanas)
Lielākā pilsēta	Johannesburga
Valsts valodas	11 valodas
Valdība	Parlamentāra republika
Neatkarība	no Lielbritānijas
Platība
Iedzīvotāji
IKP (PPP)	2026. gada aprēķins
Džini koef. (2023)	63,0 (ļoti liela nevienlīdzība)
TAI (2023)	0,741 ▲ (augsts) (114.)
Valūta	Dienvidāfrikas rands (ZAR)
Laika josla	SAST (UTC+2)
Interneta domēns	.za
ISO 3166-1 kods	710 / ZAF / ZA
Tālsarunu kods	+27

Dienvidāfrika (afrikandu: Suid-Afrika; angļu: South Africa), oficiāli Dienvidāfrikas Republika (Republiek van Suid-Afrika; Republic of South Africa), saīsinājumā DĀR, ir valsts Dienvidāfrikā. Ziemeļos robežojas ar Namībiju, Botsvānu un Zimbabvi, ziemeļaustrumos ar Mozambiku un Svatini. Valsts centrālajā daļā atrodas anklāvs — Lesoto Karaliste. Dienvidāfrikas rietumu krastu apskalo Atlantijas okeāns, bet austrumu un dienvidu krastus apskalo Indijas okeāns. No fiziskās ģeogrāfijas viedokļa Dienvidāfriku var iedalīt trīs lielās zonās: Lielajā Karū, Drakonu kalnos un šaurā piejūras zemieņu joslā. Valsts atrodas mērenā subtropu joslā.

Aptuveni trīs ceturtdaļas no visiem Dienvidāfrikas iedzīvotājiem ir melnādainie. Liela daļa no tiem ir zulu, kosu, basoto un cvanu tautu pārstāvji. Gandrīz visi atlikušie iedzīvotāji ir eiropieši vai aziāti. Dienvidāfrikā ir vienpadsmit oficiālās valodas: afrikandu un angļu valoda, kā arī isindebele, isiķhosa, isizulu, sisvati, ziemeļsoto, secvana, šiconga un čivenda. No reliģijām visizplatītākā ir kristietība, bet valstī dzīvo arī daudz hinduistu un musulmaņu.

Dienvidāfrika ir viena no vadošajām valstīm pasaulē, kur iegūst un eksportē zeltu, akmeņogles, dimantus, platīnu un vanādiju. Valstī ir dibināti vairāki nacionālie parki, kuros tiek aizsargāta krāšņā Āfrikas daba. Viens no slavenākajiem ir Krīgera nacionālais parks, kas dibināts 1898. gadā. Katru gadu to apmeklē apmēram pusmiljons tūristu no visas pasaules.

Dienvidāfrika ir daudzpartiju republika ar divām likumdošanas iestādēm: Provinču Nacionālā Padome (National Council of Provinces) un Nacionālā Asambleja (National Assembly). Valsts un valdības galva ir prezidents. Valstij ir trīs galvaspilsētas: Pretorija ir administratīva galvaspilsēta, Blumfonteina ir tiesu varas galvaspilsēta un Keiptauna ir likumdošanas galvaspilsēta.

Dienvidāfrika 2010. gadā iestājās BRICS un rīkoja Pasaules kausa izcīņu futbolā.

Vēsture

Pamatraksts: Dienvidāfrikas vēsture

Bušmeņi un hotentoti, kuri bija mednieki un vācēji, apdzīvoja Dienvidāfrikas teritoriju kopš Akmens laikmeta. Nonākot kontaktā ar eiropiešiem, viņi kļuva arī par lopkopjiem. 14. gadsimtā šajā teritorijā ienāca un apmetās uz dzīvi tautas, kuras runāja bantu valodās. Viņi attīstīja zelta un vara iegūšanas metodes un veiksmīgi tirgojās Austrumāfrikā. 1652. gadā netālu no Labās Cerības raga nīderlandieši dibināja Keiptaunu, pirmo eiropiešu koloniju Dienvidāfrikā. Nīderlandiešu kolonisti kļuva pazīstami kā būri (no nīderlandiešu valodas tas nozīmē "zemnieki"), bet vēlāk kā afrikāneri, kuri runā afrikandu valodā. 1795. gadā britu bruņotie spēki iekaroja teritoriju ap Labās Cerības ragu. 1836. gadā nīderlandiešu kolonisti, meklējot jaunas zemes, izveidoja tā saukto Lielo treku (afrikandu: Die Groot Trek), kas bija migrācijas ceļš uz ziemeļiem prom no britiem. 1838. gadā tika dibinātas divas neatkarīgas būru republikas: Oranjes brīvvalsts un Dienvidāfrikāņu Republika (vēlāk pazīstama kā Transvāla). 1902. gadā Otrajā būru karā abas valstis anektēja briti. 1910. gadā britu kontrolētās kolonijas Raga kolonija (Cape Colony), Natalas kolonija (Colony of Natal), Transvāla un Oranžas upes kolonija (Orange River Colony) apvienojās un dibināja Dienvidāfrikas Savienību (Union of South Africa). Šī savienība neatkarību ieguva 1961. gadā un tika pie mūsdienu nosaukuma, tas ir, kļuva par Dienvidāfrikas Republiku. Gandrīz visu 20. gadsimtu Dienvidāfrikas politikā dominēja jautājums par balto eiropiešu pārākumu pār melnādainajiem, kas 1948. gadā formāli tika nosaukts par aparteīdu. Aparteīds oficiāli beidzās 1994. gadā. Šajā pašā gadā par Dienvidāfrikas prezidentu pirmo reizi kļuva melnādainās rases pārstāvis; tas bija Nelsons Mandela. Konstitūcija, kurā bija iekļauti punkti pret rasismu, tika izdota 1997. gadā.

Ģeogrāfija

Kā norāda pats valsts nosaukums, Dienvidāfrika atrodas Dienvidāfrikā. Kopējā valsts platība ir 1 219 090 km², un tā ir 25. lielākā valsts pasaulē un 9. lielākā Āfrikā. Augstākais Dienvidāfrikas punkts ir Ndžesuti kalns Drakonu kalnos. Ziemeļrietumos Dienvidāfrika robežojas ar Namībiju, ziemeļos ar Botsvānu un Zimbabvi, bet austrumos ar Mozambiku un Svatini. Lesoto, neatkarīga valsts, ir anklāvs, kuru no visām pusēm ieskauj Dienvidāfrika. Šī valstiņa atrodas Dienvidāfrikas austrumu daļā. Dienvidāfrikas rietumu krastu apskalo Atlantijas okeāns, bet austrumu un dienvidu krastus apskalo Indijas okeāns. Krasta līnijas kopējais garums ir 2798 km.

Dienvidāfrikas teritorijā ir dažādas klimatiskās zonas, no sausa tuksneša Namība līdz subtropiem austrumos pie Mozambikas robežas un Indijas okeāna piekrastes. Austrumos zemiene paaugstinās izveidojot Drakona kalnus un pāriet uz lielu iekšējo plakankalni.

Dienvidāfrikas iekšienē ir lielas, diezgan līdzenas un reti apdzīvotas platības, zināmas kā Lielais Karū, kas Namiba tuksneša virzienā kļūst arvien sausākas. Turpretī, austrumu piekraste ir bagātīgi mitra un klimats tur līdzinās tropiskajam. Valsts dienvidrietumos klimats līdzinās Vidusjūras klimatam, ar lietainu ziemu un karstu, sausu vasaru. Tur atrodas slavenais bioms finboss. Tieši šeit saražo lielāko daļu Dienvidāfrikas vīna. Šajā reģionā cauru gadu ir vējains. Vējš Labās Cerības raga apkaimē ir tik spēcīgs, ka radījis daudz neērtību jūrniekiem un ir par iemeslu daudzu kuģu bojāejām. Tālāk austrumos ir mērens nokrišņu daudzums, un šajā reģionā ir laba augsne. Tas pazīstams kā "Dārzu ceļš".

Klimats

Dienvidāfrikā valda tropiskais un subtropiskais klimats, taču dažādos valsts rajonos tas stipri atšķiras. Augstākā gaisa temperatūra reģistrēta Kalahari tuksnesī: 51,7 °C. Saterlendā, 270 km uz ziemeļaustrumiem no Keiptaunas, ziemā regulāri gaisa temperatūra mēdz pazemināties līdz —15 °C. Klimatu ietekmē gan vietas augstums virs jūras līmeņa, gan jūras straumes. Puse Dienvidāfrikas teritorijas gadā saņem 200 — 600 mm, bet ceturtā daļa — mazāk nekā 200 mm nokrišņu. Tas pieaug virzienā no rietumiem uz austrumiem. Gar austrumu krastu plūst siltā Mozambikas straume, kuras ietekmē gaisa temperatūra ir augstāka un nokrišņu — vairāk.

Politika

Dienvidāfrika ir konstitucionāla demokrātija ar parlamentāras republikas iezīmēm. Valsts politiskās iekārtas pamatu nosaka 1996. gadā pieņemtā Dienvidāfrikas konstitūcija, kas stājās spēkā 1997. gada 4. februārī. Konstitūcija ir valsts augstākais tiesību akts, un tai neatbilstoši likumi vai valsts institūciju rīcība nav spēkā.^[3] Valsts pārvalde ir organizēta trīs savstarpēji saistītos līmeņos — nacionālajā, provinču un pašvaldību līmenī —, kuriem konstitūcija piešķir likumdošanas un izpildvaras kompetences.^[4]

Likumdevēja vara

Likumdošanas varu nacionālajā līmenī īsteno divpalātu parlaments, ko veido Nacionālā asambleja un Provinču nacionālā padome. Parlamenta galvenā mītne atrodas Keiptaunā.^[5]

Nacionālā asambleja pārstāv valsts iedzīvotājus, pieņem likumus, kontrolē izpildvaras darbību un ievēlē valsts prezidentu. Saskaņā ar konstitūciju tajā ir no 350 līdz 400 deputātiem, kuru pilnvaru termiņš parasti ir pieci gadi.^[6]

Provinču nacionālā padome pārstāv deviņu Dienvidāfrikas provinču intereses nacionālajā likumdošanas procesā. To veido 90 pārstāvji — katru provinci pārstāv desmit cilvēku delegācija. Padomei ir īpaši nozīmīga loma tādu likumprojektu izskatīšanā, kas skar provinču kompetenci un nacionālās un provinču varas attiecības.^[5]

Izpildvara

Valsts prezidents vienlaikus ir valsts galva un nacionālās izpildvaras vadītājs. Atšķirībā no prezidentālām republikām Dienvidāfrikas prezidentu tieši neievēlē iedzīvotāji — pēc parlamenta vēlēšanām viņu no Nacionālās asamblejas locekļu vidus ievēlē pati Nacionālā asambleja.^[7] Pēc ievēlēšanas prezidentam ir jāizbeidz Nacionālās asamblejas deputāta pilnvaras.

Prezidents vada valdību, paraksta parlamenta pieņemtos likumus, ieceļ prezidenta vietnieku un ministrus, nosaka ministru kompetenci un var viņus atbrīvot no amata. Ministru kabineta sastāvā ietilpst prezidents, prezidenta vietnieks un ministri.^[4] Ne vairāk kā divus ministrus prezidents var iecelt no personām, kuras nav Nacionālās asamblejas deputāti.^[4]

Prezidenta pilnvaru termiņš ir saistīts ar Nacionālās asamblejas pilnvaru termiņu. Viena persona prezidenta amatā var atrasties ne vairāk kā divus pilnvaru termiņus.^[7]

Tiesu vara

Tiesu vara saskaņā ar konstitūciju ir neatkarīga no likumdevēja un izpildvaras. Tiesu sistēmā ietilpst Konstitucionālā tiesa, Augstākā apelācijas tiesa, augstās tiesas un zemāku instanču tiesas.^[8]

Konstitucionālajai tiesai ir centrāla nozīme konstitucionālās kontroles sistēmā. Tā izskata konstitucionālus strīdus un kontrolē valsts institūciju rīcības atbilstību konstitūcijai. Tādējādi pēc aparteīda beigām izveidotā politiskā sistēma būtiski atšķiras no agrākās parlamentārās suverenitātes tradīcijas, jo arī parlamenta pieņemtajiem likumiem jāatbilst konstitūcijai.^[3]

Administratīvais iedalījums un provinču vara

Dienvidāfrika ir sadalīta deviņās provincēs — Austrumkāpā, Frīsteitā, Hautenā, Kvazulu-Natālā, Limpopo, Mpumalanā, Ziemeļkāpā, Ziemeļrietumu provincē un Rietumkāpā.^[9]

Katrai provincei ir sava likumdevēja institūcija, kurā atkarībā no provinces iedzīvotāju skaita ir no 30 līdz 80 deputātiem. Provinču likumdevēji tiek ievēlēti pēc proporcionālās pārstāvniecības principa. Provinces izpildvaru vada premjers (angļu: Premier) kopā ar provinces izpildpadomi.^[10]

Konstitūcija sadala kompetences starp nacionālo un provinču līmeni. Provinces var pieņemt normatīvos aktus tādās jomās kā lauksaimniecība, izglītība (izņemot augstāko izglītību), veselības aprūpe, mājokļu politika, reģionālā plānošana un vairākas citas jomas. Daļa kompetenču ir kopīga nacionālajai un provinču varai.^[9]

Trešo pārvaldes līmeni veido pašvaldības, kurām konstitūcija garantē noteiktas pašpārvaldes un likumdošanas pilnvaras. Tādējādi Dienvidāfrikas pārvaldes modelis balstās uz tā saukto kooperatīvo pārvaldību, kurā nacionālā, provinču un vietējā līmeņa institūcijas juridiski ir nošķirtas, taču savstarpēji atkarīgas.^[4]

Vēlēšanu sistēma un politiskās partijas

Kopš pirmajām vispārējām demokrātiskajām vēlēšanām 1994. gadā Dienvidāfrikas politiskajā sistēmā būtiska nozīme ir proporcionālās pārstāvniecības principam. Nacionālās un provinču vēlēšanas notiek ik pēc pieciem gadiem.^[11] Pašvaldību vēlēšanās proporcionālā pārstāvniecība tiek kombinēta ar individuāliem vēlēšanu apgabaliem.^[11]

Pēc aparteīda sistēmas likvidēšanas valsts politiskajā dzīvē ilgstoši dominēja Āfrikas Nacionālais kongress (ANC), kas bija viena no galvenajām kustībām cīņā pret aparteīdu. Līdzās ANC nozīmīgas politiskās partijas ir Demokrātiskā alianse (DA), Ekonomiskās brīvības cīnītāji (EFF), uMkhonto we Sizwe (MK), Inkatas Brīvības partija (IFP) un Panafrikāņu kongress (PAC).

Dienvidāfrikas politisko institūciju sistēmā darbojas arī vairākas konstitucionāli neatkarīgas institūcijas, kuru uzdevums ir aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu. Pie tām pieder Sabiedrības aizstāvis (angļu: Public Protector), Dienvidāfrikas Cilvēktiesību komisija, Dzimumu līdztiesības komisija, ģenerālrevidents un Vēlēšanu komisija.^[8]

Tautsaimniecība

Dienvidāfrika ir attīstīta industriāla valsts. Šajā valstī iegūst aptuveni 45% no visiem Āfrikas derīgajiem izrakteņiem. Tajā ir labi attīstīta kalnrūpniecība, mašīnbūve, kā arī vieglā un pārtikas rūpniecība. Valstī ir lielas akmeņogļu atradnes, kas nodrošina 90% no nepieciešamā kurināmā. Pasaules mēroga nozīme ir Dienvidāfrikas reto un stratēģisko izejvielu atradnēm (mangāns, hroms, vanādijs, cirkonijs, urāns, platīns u.c.). Dienvidāfrikā atrodas vienas no pasaules lielākajām dimantu un zelta atradnēm. Daudzu pasaules valstu rūpniecība ir atkarīga no Dienvidāfrikas izejvielām.

Sports

Populārākie sporta veidi Dienvidāfrikā ir futbols, regbijs un krikets. Citi sporta veidi ar nozīmīgu atbalstu ir peldēšana, vieglatlētika, golfs, bokss, teniss un netbols (līdzīgs basketbolam). Jauniešu vidū populārākais ir futbols, bet palielinās arī basketbola, sērfošanas un skeitborda popularitāte.

Dienvidāfrikā norisinājās 2010. gada Pasaules kausa futbolā finālturnīrs.

Skatīt arī

Atsauces un piezīmes

↑ (angliski) «The Constitution». Constitutional Court of South Africa. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-07-31. Skatīts: 2009-09-03.
↑ "Census 2022 Statistical Release" (PDF). Statistics South Africa.
1 2 «Constitution of the Republic of South Africa, 1996» (angļu). South African Government. Skatīts: 2026-09-17.
1 2 3 4 «Government systems» (angļu). South African Government. Skatīts: 2026-09-17.
1 2 «Constitution of the Republic of South Africa, 1996: Chapter 4 — Parliament» (angļu). South African Government. Skatīts: 2026-09-17.
↑ «Government system» (angļu). South African Government. Skatīts: 2026-09-17.
1 2 «The President and National Executive» (angļu). Department of Justice and Constitutional Development. Skatīts: 2026-09-17.
1 2 «Structure and functions of the South African Government» (angļu). South African Government. Skatīts: 2026-09-17.
1 2 «Provinces — Chapter 6 of the Constitution» (angļu). Department of Justice and Constitutional Development. Skatīts: 2026-09-17.
↑ «Provincial government» (angļu). South African Government. Skatīts: 2026-09-17.
1 2 «What Parliament Does» (angļu). Parliament of the Republic of South Africa. Skatīts: 2026-09-17.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dienvidāfrika.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Ebreju enciklopēdijas raksts (angliski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
(angliski) Dienvidāfrikas Republikas valdības mājaslapa
(angliski) South Africa Arhivēts 2020. gada 21. jūnijā, Wayback Machine vietnē. CIA - The World Factbook

[1] (angliski) «The Constitution». Constitutional Court of South Africa. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-07-31. Skatīts: 2009-09-03.

[pdf-2] "Census 2022 Statistical Release" (PDF). Statistics South Africa.

[Constitution-3] 1 2 «Constitution of the Republic of South Africa, 1996» (angļu). South African Government. Skatīts: 2026-09-17.

[GovernmentSystem-4] 1 2 3 4 «Government systems» (angļu). South African Government. Skatīts: 2026-09-17.

[ParliamentConstitution-5] 1 2 «Constitution of the Republic of South Africa, 1996: Chapter 4 — Parliament» (angļu). South African Government. Skatīts: 2026-09-17.

[GovernmentSystem2-6] «Government system» (angļu). South African Government. Skatīts: 2026-09-17.

[President-7] 1 2 «The President and National Executive» (angļu). Department of Justice and Constitutional Development. Skatīts: 2026-09-17.

[GovStructure-8] 1 2 «Structure and functions of the South African Government» (angļu). South African Government. Skatīts: 2026-09-17.

[Provinces-9] 1 2 «Provinces — Chapter 6 of the Constitution» (angļu). Department of Justice and Constitutional Development. Skatīts: 2026-09-17.

[ProvGovernment-10] «Provincial government» (angļu). South African Government. Skatīts: 2026-09-17.

[ParliamentElections-11] 1 2 «What Parliament Does» (angļu). Parliament of the Republic of South Africa. Skatīts: 2026-09-17.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]

[11]