Alemaņu valoda

Alemaņu valoda (Alemannisch)
Izruna:	IPA: [alɛˈman(ː)ɪʃ]
Valodu lieto:	Šveices ziemeļu un austrumu daļās, Lihtenšteinā, Vācijas dienvidos
Reģions:	Centrāleiropa
Pratēju skaits:	ap 7,2 miljoni
Valodu saime:	indoeiropiešu valodas  ģermāņu valodas   rietumģermāņu valodas    augšvācu valodas     Alemaņu valoda
Rakstība:	latīņu alfabēts (vācu ortogrāfija)
Valodas kodi
ISO 639-1:	nav
ISO 639-2:	gsw
ISO 639-3:	dažādi: gct — Kolonijas gsw — Šveices vācu swg — Švābu wae — Vallisiešu
Alemaņu dialektu izplatība (karte angļu valodā)

Alemaņu valoda (Alemannisch) ir vairāku vācu valodas dialektu kopa. Šajā kopā ietilpst Šveices vācu valoda, švābiešu dialekts, vallisiešu dialekts un Kolonijas alemaņu dialekts. Šo grupu mēdz saukt arī par alemaņu dialektiem. Grupas nosaukums ir cēlies no alemaņu etniskās grupas nosaukuma.

Vēsture

Alemaņu valodas vēsturiskā izcelsme ir saistīta ar alemaņiem — ģermāņu cilšu apvienību, kas rakstītajos avotos pirmoreiz minēta mūsu ēras 3. gadsimtā. Alemaņi apdzīvoja teritorijas pie Reinas augšteces un pakāpeniski izplatījās uz dienvidiem un rietumiem, aptverot daļu mūsdienu dienvidrietumu Vācijas, Šveices, Elzasas un Forarlbergas.

5. gadsimtā, vājinoties Rietumromas impērijas varai, alemaņu apdzīvotā teritorija paplašinājās uz dienvidiem, tostarp agrāk romanizētajos apgabalos. 496. gadā alemaņus sakāva franku valdnieks Hlodvigs I, un turpmāk viņu teritorijas pakāpeniski tika iekļautas Franku valstī. Tomēr vietējie ģermāņu dialekti saglabājās un turpināja patstāvīgi attīstīties.

Agrīnajos viduslaikos alemaņu apdzīvotajās teritorijās izveidojās Alemanijas hercogiste, vēlāk pazīstama arī kā Švābijas hercogiste. Lai gan politiskais apzīmējums Švābija pakāpeniski kļuva izplatītāks, valodniecībā nosaukums alemaņu saglabājās kā apzīmējums plašākai dienvidrietumu vācu dialektu grupai.

Alemaņu dialektu veidošanās bija cieši saistīta ar augšvācu līdzskaņu pārvirzi, kas aptuveni no 6. līdz 9. gadsimtam pārveidoja dienvidu un centrālo vācu dialektu līdzskaņu sistēmu. Alemaņu dialekti atradās šīs skaņu pārmaiņas dienvidu areālā un piedzīvoja to salīdzinoši pilnīgi, tādēļ tie kopā ar bavāriešu dialektiem tiek pieskaitīti augšvācu valodu dienvidu grupai.

Viduslaikos alemaņu valodas areāls paplašinājās līdz ar vāciski runājošo iedzīvotāju migrāciju Alpu reģionos. Īpaši nozīmīga bija vallisiešu (Walser) migrācija no Valē 12.—14. gadsimtā. Vallisiešu kopienas apmetās dažādās Alpu ielejās mūsdienu Šveicē, Lihtenšteinā, Austrijā un Itālijas ziemeļos, izplatot augstalemaņu dialektus teritorijās, kur dažviet tie saglabājušies līdz mūsdienām.

Viduslaiku beigās un agro jauno laiku sākumā alemaņu areālā pastāvēja reģionālas rakstu valodas tradīcijas. Šveices pilsētās, Elzasā un Vācijas dienvidrietumos rakstītā vācu valoda saglabāja vairākas vietējiem augšvācu dialektiem raksturīgas pazīmes. Tomēr no 16. gadsimta arvien lielāku ietekmi ieguva pārreģionāla vācu rakstu valoda, kuras attīstību būtiski sekmēja Mārtiņa Lutera Bībeles tulkojums un grāmatu iespiešanas izplatība.

17.—19. gadsimtā standarta vācu valoda pakāpeniski nostiprinājās pārvaldē, izglītībā un rakstniecībā lielākajā daļā alemaņu valodas areāla. Tomēr ikdienas mutvārdu saziņā vietējie dialekti saglabāja spēcīgas pozīcijas. Īpaši izteikta šāda situācija izveidojās vāciski runājošajā Šveicē, kur vēlāk izveidojās stabila diglosija starp vietējiem Šveices vācu dialektiem un standarta vācu rakstu valodu.

Alemaņu dialekti tika pārnesti arī ārpus Eiropas. 19. gadsimtā emigranti no Bādenes nodibināja Tovaras Kolonija Venecuēlā, kur izveidojās Kolonijas alemaņu dialekts. Citas alemaņu izcelsmes emigrantu kopienas izveidojās Ziemeļamerikā un citos pasaules reģionos, tomēr lielākajā daļā no tām pāreja uz apkārtējās sabiedrības dominējošo valodu notika dažu paaudžu laikā.

19. gadsimtā, attīstoties dialektoloģijai, alemaņu dialekti kļuva par sistemātiskas valodnieciskas izpētes objektu. Nozīmīgs avots to pētniecībā ir Šveices vācu valodas vārdnīca (Schweizerisches Idiotikon), kuras izdošana sākās 1881. gadā un kurā dokumentēts plašs Šveices alemaņu dialektu vārdu krājums.

20. un 21. gadsimtā dažādās alemaņu valodas areāla daļās dialektu stāvoklis attīstījies atšķirīgi. Vāciski runājošajā Šveicē alemaņu dialekti saglabā ļoti plašu lietojumu ikdienas saziņā un tiek izmantoti arī plašsaziņas līdzekļos un digitālajā komunikācijā. Savukārt daļā Vācijas un Elzasā tradicionālo dialektu lietojums vairākās paaudzēs ir samazinājies standarta vācu vai franču valodas ietekmē.

Mūsdienu dialektoloģijā alemaņu valodas areālu parasti iedala vairākās grupās — švābiešu, lejasalemaņu, augšalemaņu un visaugstākā alemaņu (Höchstalemannisch) dialektos. Robežas starp šīm grupām nav absolūtas, jo alemaņu valoda vēsturiski veido dialektu kontinuumu, kurā blakus esošie vietējie dialekti pakāpeniski pāriet cits citā.