Rietumromas impērija

Imperium Romanum Rietumromas impērija 285 – 476 Location of Rietumromas impērijas Impērija 395. gadā Pārvaldes centrs Roma (vēlāk Milāna un Ravenna). Valoda(s) latīņu Valdība   Vēsture  - Dibināta 285  - Likvidēta 476 Platība  - 395 2 000 000 km²

Rietumromas impērija bija Romas impērijas rietumu daļa pēc Diokletiāna 285. gadā veiktās dalīšanas, impērijas otra daļa bija Austrumromas impērija, kas mūsdienās labāk pazīstama kā Bizantijas impērija.

Rietumropas impērija pastāvēja periodiski dažādos starp 3. un 5. gadsimtu. Teodosijs I bija pēdējais apvienotās Romas impērijas imperators. Pēc viņa nāves 395. gadā tā tika sadalīta starp viņa dēliem: Arkādiju un Honoriju, kuri kļuva attiecīgi par Austrumromas un Rietumromas imperatoriem. Rietumu imperatori nokļuva atkarībā no ģermāņu karavadoņiem. Rietumromas impērija oficiāli beidza pastāvēt 476. gada 4. septembrī pēc Romula Augustula (pēdējais de facto imperators) atteikšanās no varas, neoficiāli — pēc Jūlija Nepa (pēdējais de jure imperators) nāves 480. gadā.

Vēsture

Rietumromas impērijas izveidošanās bija saistīta ar Romas impērijas pārvaldes sadalīšanu starp vairākiem valdniekiem. Jau 3. gadsimtā impērija piedzīvoja smagu politisku un militāru krīzi, ko izraisīja biežas imperatoru maiņas, pilsoņu kari, robežu apdraudējums un saimnieciskas grūtības. Lai stabilizētu valsti, imperators Diokletiāns 293. gadā ieviesa tetrarhijas sistēmu, kurā impēriju pārvaldīja divi augusti un divi cēzari. Šī sistēma nebija pastāvīgs impērijas sadalījums, tomēr tā nostiprināja praksi atsevišķi pārvaldīt rietumu un austrumu provinces.

Pēc Diokletiāna reformām Romas impērija saglabāja vienotas valsts ideju, taču praktiskā pārvalde arvien biežāk tika dalīta starp dažādiem imperatoriem. 330. gadā imperators Konstantīns Lielais par jaunu galvaspilsētu izveidoja Konstantinopoli, kas kļuva par impērijas austrumu daļas politisko un administratīvo centru. Šis lēmums pakāpeniski palielināja austrumu provinču nozīmi un vājināja Romas politisko lomu rietumos.

Par izšķirošu brīdi Rietumromas impērijas vēsturē uzskata 395. gadu, kad pēc imperatora Teodosija I nāves Romas impērija tika sadalīta starp viņa dēliem. Arkādijs kļuva par valdnieku austrumu daļā, bet Honorijs — rietumu daļā. No šī brīža Rietumromas impērija un Austrumromas impērija faktiski attīstījās kā divas atsevišķas politiskas sistēmas, lai gan formāli saglabājās priekšstats par vienotu Romas pasauli.

Rietumromas impērijas teritorijā ietilpa Itālija, Gallija, Hispānija, Britānija, Ziemeļāfrika un daļa Ilīrijas. Tās galvaspilsēta sākotnēji bija Roma, taču drošības apsvērumu dēļ imperatora rezidence 402. gadā tika pārcelta uz Ravennu. Ravenna atradās purvainā apvidū un bija vieglāk aizsargājama pret iebrukumiem nekā Roma.

5. gadsimta sākumā Rietumromas impērija saskārās ar arvien spēcīgāku ģermāņu tautu spiedienu. 406. gada beigās vandāļi, svebi un alāni šķērsoja Reinu un iebruka Gallijā. Šis notikums būtiski vājināja romiešu kontroli pār rietumu provincēm. Drīz pēc tam romiešu vara sabruka arī Britānijā, kur romiešu karaspēks tika atsaukts un vietējās elites palika bez efektīvas centrālās aizsardzības.

Īpaši smags trieciens impērijas autoritātei bija Romas izlaupīšana 410. gadā, ko veica vestgoti Alarika I vadībā. Tā bija pirmā reize gandrīz astoņu gadsimtu laikā, kad Roma krita ienaidnieka rokās. Lai gan impērijas pārvalde turpināja darboties Ravennā, šis notikums simboliski parādīja Rietumromas militāro un politisko vājumu.

5. gadsimta pirmajā pusē Rietumromas impērija arvien vairāk bija atkarīga no ģermāņu izcelsmes karavadoņiem un federātu karaspēka. Romiešu armijā nozīmīgu lomu ieguva federāti — sabiedrotas barbariskās grupas, kurām tika atļauts apmesties impērijas teritorijā apmaiņā pret militāru dienestu. Šāda sistēma īslaicīgi palīdzēja aizsargāt robežas, bet ilgtermiņā vājināja centrālās varas kontroli pār armiju un provincēm.

429. gadā vandaļi Geizerika vadībā pārcēlās no Hispānijas uz Ziemeļāfriku. 439. gadā viņi ieņēma Kartāgu, kas bija viena no svarīgākajām Rietumromas impērijas pilsētām un būtisks nodokļu un graudu piegāžu avots. Ziemeļāfrikas zaudēšana nopietni samazināja impērijas ienākumus un apgrūtināja armijas uzturēšanu.

451. gadā romiešu karavadonis Flāvijs Aēcijs kopā ar vestgotiem un citām sabiedroto grupām apturēja huņņu valdnieka Atila karaspēku Katalaunijas lauku kaujā. Šī uzvara īslaicīgi apturēja huņņu virzību Rietumeiropā, taču tā neatrisināja pašas Rietumromas impērijas iekšējās problēmas. Pēc Aēcija nogalināšanas 454. gadā rietumu militārā vadība kļuva vēl nestabilāka.

455. gadā Roma tika izlaupīta otrreiz, šoreiz to izdarīja vandāļi Geizerika vadībā. Šis iebrukums vēl vairāk vājināja Rietumromas prestižu. Turpmākajās desmitgadēs imperatori rietumos bieži bija tikai formāli valdnieki, bet faktisko varu īstenoja militārie komandieri, galma grupējumi un ģermāņu karavadoņi.

Pēdējais Rietumromas imperators bija Romuls Augustuls, kuru 475. gadā tronī iecēla viņa tēvs Orests. Tomēr jau 476. gadā ģermāņu karavadonis Odoakrs sacēlās pret Orestu, sakāva viņa spēkus un gāza Romulu Augustulu. Odoakrs nenosauca sevi par imperatoru, bet nosūtīja imperatora varas zīmes uz Konstantinopoli un valdīja Itālijā kā karalis. Šo notikumu tradicionāli uzskata par Rietumromas impērijas beigām.

Rietumromas impērijas sabrukums nebija pēkšņs notikums, bet ilgstošs process. To veicināja militārais spiediens uz robežām, pilsoņu kari, nodokļu sistēmas krīze, pilsētu saimniecības vājināšanās, atkarība no federātu karaspēka un centrālās varas nespēja kontrolēt provinces. Daļa bijušo rietumu provinču pārtapa par ģermāņu karaļvalstīm, piemēram, Vestgotu, Vandaļu, Burgundu un vēlāk Franku valstīm.

Lai gan Rietumromas impērija beidza pastāvēt 476. gadā, Romas valsts tradīcija turpinājās Austrumromas impērijā, kuru vēlāk historiogrāfijā sāka dēvēt par Bizantijas impēriju. Austrumromas imperatori vēl ilgi uzskatīja sevi par Romas imperatoriem un pretendēja uz bijušo rietumu teritoriju mantojumu.

Tetrarhijas perioda imperatori

Romas impērijas sadalīšanās Tetrarhijas periodā

• Maksimiāns (Marcus Aurelius Valerius Maximianus, 286 - 305), Austrumromas līdzvaldnieks Diokletiāns,
• Konstancijs I Bālais (Hlors) (305-306), Austrumromas līdzvaldnieks Galērijs (305 - 311)
• Licīnijs (Flavius Galerius Valerius Licinianus Licinius, 308 - 324) un Maksimīns Daija (Gaius Valerius Maximinus Daia, 308 - 313), Austrumromas līdzvaldnieks Konstantīns I (306 - 337). Pēc kļūšanas par vienīgo imperatoru Konstantīns pārcēla atkalapvienotās Romas impērijas galvaspilsētu uz Bizantijas pilsētu, ko pārdēvēja par Konstantinopoli.

Imperatori pēc 395. gada

• Honorijs (Flavius Augustus Honorius, 395 - 423), līdzimperators Konstancijs III (Flavius Constantius, 421)
• Valentiniāns III (Placidus Valentinianus, 423 - 455)
• Petronijs Maksims (Petronius Maximus, 455)
• Avits (Eparchius Avitus, 456 - 457)
• Majorāns (Iulius Valerius Maiorianus, 457 - 461)
• Lībijs Severs (Libius Severus, 461) - 465)
• Antēmijs (Procopius Anthemius, 467 - 472)
• Olibrijs (Anicius Olybrius, 472)
• Glicerijs (Glycerius, 473 - 474)
• Jūlijs Nepots (Iulius Nepos, 474 - 475/480) pēdējos gados valdīja vienīgi Dalmācijas provincē
• Romuls Augustuls (Romulus Augustus, 475 - 476)

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rietumromas impērija.

• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Roman-Empire (angliski)