Tiešā demokrātija

Tiešā demokrātija, retāk tīrā demokrātija, ir demokrātijas paveids, kurā cilvēku grupa lēmumus pieņem pati, bez citu starpniecības, kā tas ir pārstāvnieciskajā demokrātijā. Mūsdienās tiešā demokrātija nav izplatīta valsts pārvaldes forma, taču tās iezīmes ir atrodamas Šveices kantonos Apencellē-Innderrodenē un Glarusā. Tiešās demokrātija bija Senās Grieķijas pilsētvalstī Atēnās.

Tiešo demokrātiju bieži aizstāv anarhisti, īpaši anarhosindikālisti.

Vēsture

Tiešās demokrātijas saknes meklējamas Senajā Grieķijā, īpaši Atēnu pilsētvalstī 5.–4. gadsimtā p.m.ē. Atēnās pilsoņi piedalījās eklesijā — tautas sapulcē, kurā tika pieņemti politiski, likumdošanas un militāri lēmumi. Šajā sistēmā katram pilsonim bija tiesības balsot tieši par likumprojektiem, bez pārstāvju starpniecības. Lai gan šī forma mūsdienās tiek uzskatīta par klasisku tiešās demokrātijas piemēru, jāņem vērā, ka balsstiesības bija ierobežotas — tās neattiecās uz sievietēm, vergiem un metoikiem (ārvalstniekiem).

Pēc Grieķijas pilsētvalstu norieta tiešās demokrātijas ideja ilgstoši tika aizstāta ar monarhijas un vēlāk pārstāvnieciskās valdības formām. Viduslaiku Eiropā atsevišķas tiešas lēmumu pieņemšanas tradīcijas saglabājās Šveices Alpu reģionos, kur vietējie iedzīvotāji pulcējās Landsgemeindē — brīvajās sapulcēs, lai kopīgi pieņemtu lēmumus par nodokļiem, likumiem un vietējo pārvaldi. Šīs sapulces tiek rīkotas joprojām, piemēram, Glarusas un Apenceles–Innderrodas kantonos, padarot Šveici par vienu no retajiem mūsdienu piemēriem, kur tiešā demokrātija pastāv praksē.

Jauno laiku filozofi, piemēram, Žans Žaks Ruso savā darbā Du contrat social (1762) teorētiski pamatoja tiešās demokrātijas principus, uzsverot tautas suverenitāti un pilsoņu līdzdalību likumdošanā. Ruso uzskatīja, ka īsta brīvība iespējama tikai tad, ja pilsoņi paši pieņem likumus, kuriem viņi pakļaujas.

19. un 20. gadsimtā tiešās demokrātijas elementi sāka atgriezties konstitucionālajās sistēmās, īpaši caur referendumiem un tautas iniciatīvām, kas kļuva par neatņemamu Šveices politiskās kultūras sastāvdaļu. Šveices modelis vēlāk ietekmēja arī citas valstis, kas savās konstitūcijās ieviesa līdzdalības mehānismus, piemēram, Itāliju, Islandes un dažus ASV štatus.

Skatīt arī

• Pārstāvnieciskā demokrātija
• Demokrātija
• Anarhosindikālisms

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Tiešā demokrātija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)