Pāriet uz saturu

Normaņu iekarojums Anglijā

Vikipēdijas lapa
Normaņu iebrukums Anglijā. Baijē gobelēna fragments, 11. gadsimta beigas

Normaņu iekarojums Anglijā (angļu: Norman Conquest of England) bija normaņu īstenota Anglijas iekarošana 1066. gadā un turpmākajos gados Normandijas hercoga Vilhelma Iekarotāja vadībā. Iekarošana sākās pēc karaļa Edvarda Grēksūdzētāja nāves un strīda par Anglijas troņa mantošanu. Izšķirošais notikums bija Heistingsas kauja 1066. gada 14. oktobrī, kurā normaņi sakāva karaļa Harolda II armiju.

Normaņu iekarojums izbeidza anglosakšu valdnieku dominēšanu Anglijā un būtiski mainīja valsts politisko, sociālo un kultūras attīstību. Anglosakšu aristokrātiju lielā mērā aizstāja normaņu elite, nostiprinājās feodālās attiecības un pieauga franču valodas un kultūras ietekme.

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

1066. gada 5. janvārī nomira Anglijas karalis Edvards Grēksūdzētājs, neatstājot tiešu mantinieku. Nākamajā dienā par karali tika kronēts viens no ietekmīgākajiem anglosakšu augstmaņiem Harolds Godvinsons. Tomēr uz Anglijas troni pretendēja arī Normandijas hercogs Vilhelms un Norvēģijas karalis Haralds III Bargais.

Vilhelms apgalvoja, ka Edvards iepriekš viņam bija apsolījis Anglijas troni un ka Harolds bija devis zvērestu atbalstīt viņa pretenzijas. Harolds šīs prasības neatzina. Vilhelms sāka gatavot iebrukumu un Normandijā sapulcināja karaspēku un floti.

Vienlaikus Anglijas ziemeļos iebruka Haralds III Bargais, kuru atbalstīja Harolda Godvinsona brālis Tostigs Godvinsons. Norvēģu spēki 1066. gada septembrī sakāva angļu armiju Fulfordas kaujā un ieņēma Jorku. Harolds II ar savu armiju strauji devās uz ziemeļiem un 25. septembrī sakāva norvēģus Stamfordbridžas kaujā. Haralds III un Tostigs kaujā krita.

Dažas dienas vēlāk Vilhelma armija izcēlās Anglijas dienvidos. Harolds bija spiests ar savu karaspēku doties atpakaļ uz dienvidiem. 1066. gada 14. oktobrī abas armijas sastapās Heistingsas kaujā. Pēc ilgstošas cīņas anglosakšu armija tika sakauta, bet Harolds II kaujā gāja bojā.

Pēc uzvaras Vilhelms virzījās uz Londonu. Anglosakšu augstmaņi sākotnēji mēģināja par karali pasludināt Edgaru Etelingu, taču organizēt pietiekamu pretestību neizdevās. Vilhelms tika atzīts par Anglijas karali un 1066. gada 25. decembrī kronēts Vestminsteras abatijā.

Vilhelma kronēšana nenozīmēja tūlītēju visas Anglijas pakļaušanu. Turpmākajos gados dažādās valsts daļās notika sacelšanās pret normaņu varu. Īpaši spēcīga pretošanās bija Anglijas ziemeļos. 1069.—1070. gadā Vilhelms īstenoja postošu militāru kampaņu, kas pazīstama kā Ziemeļu izpostīšana, kuras laikā tika iznīcinātas apmetnes un pārtikas krājumi, lai apspiestu pretošanos.

Pēc sacelšanos apspiešanas normaņi nostiprināja kontroli pār valsti. Liela daļa anglosakšu aristokrātijas zaudēja savus zemes īpašumus, kas tika piešķirti Vilhelma normaņu un citiem kontinentālajiem sabiedrotajiem. Visā Anglijā tika būvētas pilis, kas kalpoja par normaņu militārās un administratīvās varas centriem.

1086. gadā pēc Vilhelma pavēles tika sastādīta "Pastardienas grāmata" (Domesday Book), kurā tika reģistrēti zemes īpašumi, iedzīvotāji un saimnieciskie resursi lielākajā daļā Anglijas. Tā ļāva karaļa varai precīzāk noteikt nodokļus un kontrolēt zemes īpašumus.

Normaņu iekarojums radikāli pārveidoja Anglijas valdošo eliti un nostiprināja karaļa varu. Anglonormaņu franču valoda kļuva par aristokrātijas un karaļa galma valodu, savukārt latīņu valoda saglabāja nozīmi baznīcā un pārvaldē. Anglosakšu valoda turpināja pastāvēt iedzīvotāju vairākuma vidū un vēlāk, spēcīgi ietekmējoties no franču valodas, attīstījās par vidusangļu valodu.

Iekarošana arī ciešāk sasaistīja Angliju ar kontinentālo Rietumeiropu, īpaši Normandiju un Franciju. Šīs politiskās saites un konflikti starp Anglijas valdniekiem un Francijas karaļiem turpmākajos gadsimtos kļuva par vienu no nozīmīgākajiem Anglijas ārpolitikas faktoriem.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]