Kaukāzs

Kaukāzs
Kaukāzs
	Location of Kaukāza reģiona karte angļu valodā
Etniskās grupas	azerbaidžāņi, avāri, laki, osetīni, krievi, abhāzi, gruzīni, armēņi un citi

Kaukāzs ir ģeopolitisks reģions, caur kuru ir novilkta Eiropas un Āzijas robeža.

Reģionā atrodas Kaukāza kalni, no kuriem ir cēlies reģiona nosaukums. Kaukāzā atrodas Azerbaidžāna, Armēnija un Gruzija, kā arī vairākas Krievijas Federācijas republikas (Čečenija, Ingušija, Dagestāna, Adigeja, Kabarda-Balkārija, Karačaja-Čerkesija, Ziemeļosetija-Alānija) un novadi (Krasnodaras novads, Stavropoles novads).

Kaukāza reģions ir stratēģiski svarīgs, jo tas ir enerģijas resursu (gāzes un naftas) tranzīta ceļš no Kaspijas jūras uz Eiropu. Tas padara Kaukāzu par interesantu reģionu ne tikai reģionālajām lielvarām (Krievija, Turcija, Irāna), bet arī globāliem spēlētājiem, piemēram, Eiropas Savienībai un ASV.

Vēsture

Kaukāzs kopš aizvēsturiskiem laikiem ir bijis viens no nozīmīgākajiem Eiropas un Āzijas saskares reģioniem. Tā ģeogrāfiskais novietojums starp Melno jūru un Kaspijas jūru veicināja dažādu tautu, valodu, reliģiju un politisko kultūru mijiedarbību. Reģionā izveidojās daudzas senas kultūras un valstiski veidojumi, bet kalnainais reljefs sekmēja arī atsevišķu etnisko un valodu kopienu ilgstošu saglabāšanos.

Senatnē Dienvidkaukāza teritorijā pastāvēja vairākas nozīmīgas valstis. Mūsdienu Armēnijas teritorijā izveidojās Urartu valsts, kas pastāvēja aptuveni no 9. līdz 6. gadsimtam p.m.ē. Vēlāk reģionā izveidojās Armēnijas valstiskums. Mūsdienu Gruzijas rietumu daļā atradās Kolhīda, bet austrumu daļā — Kaukāza Ibērija. Kaukāza austrumos pastāvēja arī Kaukāza Albānija, kas aptvēra daļu mūsdienu Azerbaidžānas un Dagestānas teritorijas.

Kaukāzs ilgstoši atradās lielo kaimiņu impēriju interešu krustpunktā. Reģionā par ietekmi sacentās Ahemenīdu impērija, Maķedonijas impērija, Romas impērija, Partas impērija un vēlāk Sasanīdu impērija. Dienvidkaukāza valstis periodiski saglabāja neatkarību, taču bieži nonāca spēcīgāku kaimiņvalstu politiskajā vai militārajā ietekmē.

4. gadsimta sākumā Armēnija kļuva par vienu no pirmajām valstīm pasaulē, kur kristietība tika pieņemta par valsts reliģiju. Kristietība drīz nostiprinājās arī Gruzijā. Savukārt Kaukāza austrumu un ziemeļu daļā turpmākajos gadsimtos izplatījās dažādas reliģiskās tradīcijas, tostarp islāms, kas īpaši nostiprinājās pēc arābu ekspansijas 7. un 8. gadsimtā.

Viduslaikos Kaukāzs vairākkārt piedzīvoja ārēju iebrukumu viļņus. Reģionā iebruka arābu karaspēks, seldžuki, mongoļi un Timursa spēki. Neraugoties uz to, vairākos periodos izveidojās spēcīgas vietējās valstis. Īpaši nozīmīgs bija Gruzijas karalistes uzplaukums 11.—13. gadsimtā, kad Dāvids IV Celtnieks un karaliene Tamāra paplašināja valsts teritoriju un nostiprināja tās politisko ietekmi Dienvidkaukāzā.

No 16. gadsimta Kaukāzs kļuva par ilgstošas sāncensības zonu starp Osmaņu impēriju un Safavīdu Persiju. Abas lielvaras centās kontrolēt stratēģiski nozīmīgās pārejas, tirdzniecības ceļus un vietējās valstis. Gruzijas un Armēnijas zemes vairākkārt tika sadalītas starp Osmaņu un Persijas ietekmes zonām.

18. gadsimtā Kaukāzā arvien aktīvāk iesaistījās Krievijas Impērija. Pēc vairākiem kariem ar Persiju un Osmaņu impēriju Krievija pakāpeniski paplašināja savu kontroli pār Dienvidkaukāzu. 1801. gadā Krievijas Impērija anektēja Austrumgruzijas Kartlijas-Kahetijas karalisti, bet turpmākajās desmitgadēs tās varā nonāca arī citas Gruzijas, Armēnijas un Azerbaidžānas teritorijas.

Krievijas ekspansija Ziemeļkaukāzā izraisīja ilgstošu vietējo tautu pretestību. 19. gadsimta pirmajā pusē sākās Kaukāza karš, kurā Krievijas armija cīnījās pret Ziemeļkaukāza tautām. Īpaši ievērojama bija Imama Šamila vadītā dagestāniešu un čečenu pretošanās. Karš noslēdzās 1864. gadā ar Krievijas uzvaru un pilnīgas kontroles nostiprināšanu pār lielāko daļu Ziemeļkaukāza.

Krievijas iekarošana būtiski mainīja reģiona demogrāfisko struktūru. Pēc Kaukāza kara daudzi čerkesi un citu Ziemeļkaukāza tautu pārstāvji tika nogalināti, padzīti vai emigrēja uz Osmaņu impēriju. Šī masveida pārvietošanās kļuva par vienu no nozīmīgākajiem 19. gadsimta Kaukāza demogrāfiskajiem procesiem.

Pēc Krievijas Impērijas sabrukuma 1917. gadā Kaukāzā sākās politiskās varas vakuums. 1918. gadā īslaicīgi pastāvēja Aizkaukāza Demokrātiskā Federatīvā Republika, pēc kuras sabrukuma neatkarību pasludināja Gruzijas Demokrātiskā Republika, Armēnijas Pirmā Republika un Azerbaidžānas Demokrātiskā Republika.

1920.—1921. gadā Sarkanā armija pakāpeniski ieņēma Dienvidkaukāza valstis, un reģions tika iekļauts Padomju Savienībā. No 1922. līdz 1936. gadam Armēnija, Azerbaidžāna un Gruzija ietilpa Aizkaukāza PFSR, bet vēlāk kļuva par atsevišķām PSRS savienotajām republikām.

Padomju periodā Kaukāza administratīvās robežas tika pārveidotas, izveidojot vairākas autonomās republikas un apgabalus. Šajā laikā tika nostiprinātas arī robežas starp Armēnijas, Azerbaidžānas un Gruzijas PSR. Vairākas no šīm administratīvajām robežām vēlāk kļuva par konfliktu avotu pēc Padomju Savienības sabrukuma.

Otrā pasaules kara laikā Kaukāzam bija liela stratēģiska nozīme tā naftas resursu un transporta ceļu dēļ. 1942. gadā Vācijas karaspēks operācijas Edelweiss laikā sasniedza Ziemeļkaukāzu, cenšoties iegūt kontroli pār Baku un citiem naftas ieguves centriem, taču ofensīva tika apturēta.

Staļina valdīšanas laikā vairākas Ziemeļkaukāza tautas tika pakļautas masveida deportācijām. 1944. gadā čečeni, inguši, balkāri un vairākas citas tautas tika apsūdzētas sadarbībā ar Vāciju un deportētas uz Vidusāziju. Pēc Staļina nāves lielākajai daļai deportēto tautu tika atļauts atgriezties dzimtajās teritorijās.

Padomju Savienības sabrukuma laikā 1991. gadā neatkarību atguva Armēnija, Azerbaidžāna un Gruzija. Tajā pašā laikā aktualizējās vairāki etnopolitiski un teritoriāli konflikti. Starp Armēniju un Azerbaidžānu izcēlās karš par Kalnu Karabahu, savukārt Gruzijā sākās konflikti Abhāzijā un Dienvidosetijā.

Ziemeļkaukāzs palika Krievijas sastāvā. 1990. gados Čečenija centās iegūt neatkarību, izraisot Pirmo Čečenijas karu 1994.—1996. gadā un Otro Čečenijas karu, kas sākās 1999. gadā. Konflikti izraisīja plašus postījumus un lielus cilvēku upurus.

2008. gada augustā izcēlās Krievijas—Gruzijas karš, pēc kura Krievija atzina Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību, lai gan lielākā daļa pasaules valstu šīs teritorijas joprojām uzskata par Gruzijas sastāvdaļu.

21. gadsimtā viens no nozīmīgākajiem konfliktiem Dienvidkaukāzā joprojām bija Armēnijas un Azerbaidžānas strīds par Kalnu Karabahu. 2020. gadā izcēlās Otrais Kalnu Karabahas karš, kura rezultātā Azerbaidžāna atguva kontroli pār ievērojamu daļu iepriekš zaudēto teritoriju. 2023. gadā Azerbaidžānas militārās operācijas rezultātā Kalnu Karabahas armēņu pārvalde faktiski beidza pastāvēt, bet lielākā daļa reģiona armēņu iedzīvotāju devās uz Armēniju.

Mūsdienās Kaukāzs joprojām ir ģeopolitiski nozīmīgs reģions, kurā krustojas Krievijas, Turcijas, Irānas, Eiropas valstu un citu ārējo spēku intereses. Tā stratēģisko nozīmi palielina energoresursu transporta koridori, Melnās un Kaspijas jūras tuvums, kā arī sarežģītā etniskā un politiskā struktūra.

Iedzīvotāji

Kaukāzā dzīvo līdz pat 50 tautību pārstāvju (gruzīni, armēņi, azerbaidžāņi, abhāzi, osetīni un citi). Pamatreliģijas ir kristietība (pareizticība, Armēņu apustuliskā baznīca) un islāms. Saglabājas arī tradicionālie ticējumi.

Konflikti

Krievija, kas kopš 19. gadsimta dominēja Kaukāzā, ir ieinteresēta turpināt uzturēt savu ietekmi reģionā. Vairāki teritoriāli konflikti izveidojās pēc PSRS sabrukuma, piemēram, Kalnu Karabahas konflikts starp Armēniju un Azerbaidžānu. Čečenija pēc diviem Čečenijas kariem 1990. gados bija spiesta atteikties no neatkarīgas valsts statusa.

Krievijas iejaukšanās Gruzijas—Abhāzijas un Gruzijas—Dienvidosetijas konfliktos būtiski saasināja politisko situāciju Gruzijā.