Grieķu katoļticība

Grieķu katoļticība jeb uniātisms^[1] ir Bizantijas rita austrumu katoļticība. Grieķu katoļu baznīcai ir kopīgas iezīmes ar Austrumu Pareizticīgo baznīcu liturģiskajā praksē, ikonogrāfijā un garīgajā dzīvē, taču tā ir kanoniskā vienībā ar Romas Katoļu baznīcu. Lielākā starp grieķu-katoļu baznīcām ir Ukrainas grieķu-katoļu baznīca (ukraiņu: Українська греко-католицька церква).

Vēsture

1596. gada Brestas koncila laikā lielākā daļa Polijas-Lietuvas kopvalsts Kijivas metropolijas bīskapu atzina pāvestu par baznīcas galvu. Bizantijas-slāvu tradīcijas kristiešus, kas apvienojās ar Romu, sāka saukt par uniātiem. Pēc Polijas dalīšanas, kad Galīcijas zemes anektēja Svētā Romas impērija, uniātus sāka saukt par grieķu katoļiem.

Grieķu katoļticība Latvijā

Otrā Ziemeļu kara laikā Krievijas caristes okupētajā Lietuvas lielkņazistes teritorijā sākās uniātu vajāšanas, kas veicināja to bēgšanu uz Kurzemes un Zemgales hercogisti un Inflantijas vaivadiju. Pirmā uniātu draudze Latgalē izveidojās Piedrujas ciemā, kas 17. gadsimtā ietilpa magnātu Sapehu dzimtai piederošās Drujas muižas teritorijā. 18. gadsimtā Latgalē darbojās 5 uniātu lauku draudzes, 1778. gada Daugavpils un Rēzeknes pilsētu plānos bija atzīmētas koka uniātu baznīcas, ko pēc Polijas dalīšanas un Latɡales aneksijas uniātiem atņēma.

1678. gadā arī Jēkabmiestā uzcēla uniātu svētā Nikolaja baznīcu, kas pakļāvās Polockas arhibīskapam. Pirms Lielais Ziemeļu kara sākuma 1700. gadā Jēkabpilī ieradās baziliāņu mūki un nodibināja klosteri. 1713. gadā Ludzas stārasts Jans Dominiks Borhs ziedoja svētā Nikolaja baznīcai māju un zemi. 1727. gadā uzbūvēja baziliāņu klostera ēkas ar priora (klostera priekšnieka) istabu, trim mūku cellēm, ēdamzāli, kapelu un saimniecības ēkām. 1787. gadā uzcēla Patvēruma baznīcas ēku 1772. gadā nodegušās koka baznīcas vietā. Jēkabpils uniātu klosterī bija latviešu misionāra amats (missionarius Linguae Lotavicae). 1691. gadā Ilūkstes muižnieki Zībergi uz savu īpašumu uzaicināja divus baziliāņu mūkus, kas nodibināja Ilūkstes klosteri. 1717. gadā Katrīna Zīberga ziedoja līdzekļus trīs mūku uzturēšanai. 1750. gadā iesvētīja Ilūkstes baziliāņu baznīcu, 1816. gadā uzcēla mūra baznīcas ēku. Līdz 1824. gadam uzbūvēja klostera ēkas ar priekšnieka istabu, sešām mūku cellēm, ēdamzāli un saimniecības ēkām. Ilūkstē un Jēkabmiestā baziliāņi organizēja draudzes skolas, klosteriem bija bibliotēkas. Tajā laikā Jēkabmiesta pilsētas galva un pilsētas maģistrāta locekļi pārsvarā bija no uniātiem.

Polijas dalīšanas laikā 1772. gadā nodibināja Polijas-Polockas diecēzi, tās Braslavas dekanāta sastāvā ietilpa arī Kurzemes hercogistes Aizlauces draudzes novads, kurā 1789. gadā darbojās uniātu lauku dievnami (oratorium) Fabianovas muižā (Brüggen und Fabianowa), Vecsalienas muižā (Červonkā, Alt-Sallensee), Salienas (Sallonay), Sīķeles (Siekeln-Rosalischek) muižā, Kaplavas (Born), Ilgas muižas (Ilgen) Jakubovā un Engelsbergas muižās. Gandrīz visās draudzēs bija ɡan ɡrieķu, ɡan latīņu rita ticīgie, kas dievkalpojumus bieži vien noturēja kopējā baznīcā.

Pēc hercogistes pievienošanas Krievijas impērijai pastiprinājās baltkrievu ieceļošana Sēlijā, ko veicināja uniātu vajāšanas Katrīnas II laikā. Pēc Katrīnas II nāves 1798. gadā atjaunoja uniātu baznīcas Brestļitovskas diecēzi, kurā ietilpa Kurzemes dekanāts, kas 1809. gadā pārɡāja jaunizveidotās Lietuvas-Viļņas diecēzes pakļautībā. 1800. gadā ar muižnieces Ievas Felkerzāmas gādību uzcēla Skrudalienas baznīcu, bet 1815. gadā grāfs Simons Zabella uzcēla Kščevas uniātu baznīcu. Pēc 1816. gada dvēseļu revīzijas datiem Jēkabpils klosterī dzīvoja 6 baziliāņu mūki, bet Ilūkstē 4 mūki, Sēlpils virspilskunga iecirknī pastāvēja 5 lauku draudzes Salienā, Kaplavā, Hrščevā, Skrudalienā, Fabianovā. 1834. gada revīzijas datiem Jēkabpilī un Ilūkstē dzīvoja seši baziliāņu priesteri, bet lauku draudzes Salienā, Kaplavā, Hrščevā, Skrudalienā un Fabianovā apkalpoja 5 priesteri.

Nikolaja II valdīšanas laikā no 1827. līdz 1839. gadam notika uniātu baznīcas likvidācija, tomēr bijušie uniāti turpināja apmeklēt Romas katoļu baznīcas, izmantoja vecās lūgšanu grāmatas, ievēroja uniātu reliģiskās tradīcijas, kas konstatēts pat 1907. gada ziņojumos. 1844. gadā Ilūkstes klostera priekšnieks Porfīrijs rakstīja Polockas bīskapam Vasīlijam par nepieciešamību ierīkot draudzes skolu Ilūkstē, lai vietējos ticīgos, ne tikai bijušos uniātus, bet arī vecticībniekus, tuvinātu pareizticībai, līdz 19. gs. beigām nojauca vecās un uzcēla jaunas draudzes baznīcas Fabianovā, Skrudalienā, Salienā un Kaplavā, bet parējās — Hrščevā, Jēkabpilī un Ilūkstē pārbūvēja. ^[2]

Ukrainas grieķu-katoļu baznīca

Grieķu katoļticība izveidojās pēc Brestas ūnijas 1596. gadā, kad daļa pareizticīgo bīskapu Polijas-Lietuvas kopvalstī nolēma atjaunot vienotību ar Romas pāvestu, saglabājot savas austrumu tradīcijas.

Pēc Polijas-Lietuvas kopvalsts sabrukuma 18. gadsimta beigās daļa Ukrainas nonāca Austrijas impērijas sastāvā, kur Ukrainas grieķu katoļu baznīca baudīja zināmu aizsardzību un atbalstu. Taču citās Ukrainas daļās, kas nonāca Krievijas Impērijas kontrolē, grieķu katoļu baznīca tika smagi vajāta. Krievijas Impērija centās apvienot visus austrumu kristiešus zem Maskavas Pareizticīgās baznīcas, līdz ar ko grieķu katoļu baznīca tika aizliegta.

Starpkaru periodā, kad Rietumukraina atradās Polijas sastāvā, Ukrainas grieķu katoļu baznīca turpināja pastāvēt un kļuva par nacionālo atmodas kustības galveno centru. Taču pēc Otrā pasaules kara un Ukrainas iekļaušanas Padomju Savienības sastāvā, 1946. gadā Ļvivas grieķu katoļu baznīca tika piespiedu kārtā likvidēta un sapludināta ar Maskavas Patriarhāta pareizticīgo baznīcu. Ukrainas grieķu katoļu baznīca gadu desmitiem darbojās pagrīdē. Neskatoties uz represijām, tā turpināja pastāvēt slepenībā, līdz ar Padomju Savienības sabrukumu 1989. gadā baznīca atkal tika legalizēta un piedzīvoja atdzimšanu un šobrīd ir viena no ietekmīgākajām un lielākajām katoļu baznīcām ar austrumu ritu pasaulē. Tai ir arī nozīmīga loma Ukrainas garīgajā, sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, īpaši pēdējo konfliktu kontekstā, piemēram, Krievijas agresijas pret Ukrainu laikā.

Kopīgas iezīmes ar Austrumu pareizticīgo baznīcu

Bizantijas rita dievkalpojumus, kas ir bagāti ar simbolismu, dziedāšanu un ikonogrāfiju.
Ikonas kā centrālais elements baznīcas dzīvē un pielūgsmes praksē.
Precēto priesteru iespējamība (lai gan bīskapi nāk no klēra, kurš ir dzīvojis celibātā).